| zobi |
Sep. 11th, 2009|10:08 pm |
es domāju, katram ir zinama ta sajūta no rītiem
kad nāk miegs, un nedaudz tākā slikti, rauj uz augsšu, bet nerauj
tāda sajūta, vismaz man, parasti ir pēc kādiem 6+ aliņiem
vai arī esmu patērējusi500+ ml štengro dzērienu un aizmirsusi kko apēst pa dienu/vakaru
nu nav jau brutāli slikti, bet jāpaiet laiciņam, lai būtu labi ( vai vienkārši jaiedzer)
šādu sajūtu neesmu izjutusi kopš 23.07 rīta, lai tur bija viss tieši preteji [ sākumā zaibisj, tad ne visai, un tad atkal zaibis)
šāda sajūta mani peimeklēja šorīt, vārot kafiju
steigā iedzēru 2 krūzes kefīra, ha! tieši vakar ar lasmile smējām, par to kā tieši gadu atpakaļ viņa mani sagaidīja pie gc
es pohaina līdz nelabumam, viņa smaidīga un ar kefīru :)
vakar es redzēju ģimeni vērmanī tēvs, meitiņa ap gadiem 3-4 un māte invalīdu ratiņos
nezinu kapēc, prātā enāca domā, ka viņa par invalīdu palika dzemdību dēļ
kam sekoja vēl viena doma, vai viņa būtu gribējusi šo bērnu, ja zinātu gala iznākumu?
lai vai kā, tas viņai netraucēja būt rūpīgai un uzmanīgai pert vīru un bērnu
tas arī netraucēja viņ°iem smaidīt un kā izskatījas, labi pavadīt laiku.
vispār mums Latvijā ir ļoti daudz cilvēku ratiņkrēslos, vēl nekur tik daudz es neesmu redzējusi viņus.
Now and then I'm scared, when I seem to forget how sounds become words or even sentences ... No, I don't speak anymore and what could I say, since no-one is there and there is nothing to say .. (c) |
|