| |
[Jun. 30th, 2011|12:31 pm] |
Izlasīju te vienu postu cik meitenei pietrūkstot savu draudzeņu, ar kurām darīt visu kopā
"girls nights out" ar kopistisku getting ready utt. Tagad nekā tāda nav, jo katra aizbraukusi uz savu pusi.
Tagas viņa nemaz nezinot, kuri ir viņas draugi un kuri ne.
Tas man atgādināja manas nesenās pārdomas. Kuru rezultātā es nonācu pie secinājumu, ka tikai tāpēc ka
nesatieku S vai E 3 reizes nedēļā, vai vismaz reizi nedēļā (par džei džei es nerunāšu XD). Tas, ka mēs vairs netaisam
sleepoverus nonstopā, neejam pa klubiem, un nedzeram kafiju. nenozīmē ka jūtos kkā sliktāk.
pēc visa visiem sūdiem, kuriem esam rociņās sadevušās izbridušas cauri.. pietiek ar apziņu, ka man tādi cilvēki ir.
reizēm pietiek vnk atcerēties par viņām un jau smaids pa visu seju.un tas attālums nav tik svarīgs 1 metrs vai 100000 kilometri
i mean come on, nav tā, ka nebūtu telefons, visi skaipi hujaipi nu galu galā vēstules. Tas, ka nav tuvu, nenozīmē, ka nav vispār.
|
|
|