| |
[Jul. 30th, 2010|12:47 pm] |
| [ | Current Music |
| | Sopor Aeternus - Do You Know My Name? | ] |
Mēs visi kaut ko gaidām. Iespējams ne visi, bet reti kurš šobrīd negaida darba dienas beigas, rītdienu, weekendu, septembri, novembri utt. Iemesli, protams, katram ir savi, bet esmu gandrīz pārliecināta, ka reti kurš ir 100% laimīgs šeit un tagad.
Es pati, es visu laiku domās skrienu laikam pa priekšu - rīt, rudenī, ziemā (sniegs!).. Ātrāk, ātrāk, ātrāk! Arī šodien skatījos rudenīgas bildes un pieķēru sevi pie domas, ka gribas rudeni, krāsainas lapas un ko tik ne. Taču tad es aizdomājos, ka pavisam nesen es sapņoju par saulīti, karstumu, pārmērīgu zaļumu un zilām, zilām debesīm pelēku vietā.
Nemitīgā skriešana pretī „rītdienai”, bet kas mainās? Nekas, tiek tikai izšķiests laiks gaidās, ko varētu izmantot kā lietderīgi. Ok, protams, pirmās dienas tiek izbaudīts gan lietus, gan lapas, gan sniegs and shit. Bet tas viss ilgst tiešām ne vairāk par pāris dienām un tad jau gribas tālāk.
Arī ar ceļošanu man liekas tā ir. Sāk rasties domas, ka man nemaz tā īsti nepatīk ceļošana kā process, jaunās vietas un viss pārējais ir sekundāri. Galvenais points ir tikt prom, es gan īsti nezinu no kā, jo nu es būtu bezkaunīga kuce, ja teiktu, ka man ir tik ahujenna grūta dzīvīte. Katrā ziņā jā, ceļošana ir ideāls veids, kā tikt prom. Pirms paspēj pierast pie vietas un apstākļiem un apzināt tās lietas, kas tevi kaitina, ir jau jādodas prom, iespējams tāpēc vietas, kurās mēs neesam dzīvojuši ilgāku laiku mūs aizvien saista un gribas tur atgriezties atkal un atkal. Lai gan pajāt, prakse rāda arī to, ka ja ir ilgi sēdēts vienā konkrētā vietā, tad gribas vienalga kur, cilvēki ir ar mieru braukt arī uz vietām, kas riebjas, ka tikai tikt prom. |
|
|