| Re: Par to pašu sāpi |
14. Mar 2009|04:30 |
|
Jau biju aizgājis gulēt.. miegs nenāk - domāju par Mums.. PS samurgoju tur kaut ko pa Modern Talking.. nav viņiem klavieres - es tādos vecos neorientējos - es atradīšu to īsto dziesmu, es zinu, ka tāda ir. Tu manās acīs, iespējams, ieraudzīsi to, ko es tavējās neredzēju.. tikai sāpīgi, ka tev jau ir jāguļ ar Viņu. Tas tikai pierāda, ka piedošanas nebūs... :( Diemžēl.. Varbūt kāds var atcerēties tādu gadījumu, kad ir ticis piedots? Dzīvot ar brūci sirdī? ..domāju ar to, kurš to brūci ir cirtis.. ..domāju, nē.. Piedod par visu - atriebība ir saņemta un pieņemta arī, bet nu tā jau ir kļuvusi par spīdzināšanu.. tev ar Viņu jāpaliek - es zinu, ka daru pareizi, jo viņš vēl nav cirtis brūci - atšķirībā no tā kā tu viņam, izvairoties teikt, ka tomēr mēs guļam vienā gultiņā un tu ar Viņu runā pa telefonu un to slēp. Bet mums bija.. kas tomēr saistošs. Es iemācījos mīlēt un šo skolu neaizmirsīšu - tāpēc šķiramies ar gaišām jūtām - vismaz no manas puses. Es neesmu norakstīts - tu mani pataisīji par cilvēku. Kuram sāpēs.. kādu laiku sāpēs... bet tas pāriet - no rīta dakterī Hausā redzējām.. :) :* Es to izdomāju pats - bet ar citu, pieredzējušāku cilvēku stāstu vērtējumu palīdzību. |
|