|
23. Aug 2006|01:15 |
es vairs nevaru.
tramvajā sēžot vairs roka nestiepjas pēc grāmatas, vairs nevaru naktīm negulēt un turpināt līksmot.
es nespēju atpūsties labi, tikai vnk atpūsties, bez grāmatas, bez jebkā.
vairs nespēju ar smaidu strādāt, viss pieriebies viss, viss.....pavasara depresija laikam novēlojusies, beidzot atradusi mani.
atkal ārējais smaids, prieks, labsajūta, iekšējais sagruvums...
es ilgojos pēc kā stabila, nemainīga, ierasta
mani ir sācis baidīt neprognozējamais un VIŅŠ ir tik neprognozējams!
vai es baidos no viņa? NĒ!
vnk ir iestājies apnikums neliels uztraukties par nepareiziem vārdiem/lietām/darbiem...
tas arī viss... |
|