| un velreiz par mīlestību |
5. Feb 2006|22:50 |
saskaroties plaukstām, es jūtu to siltumu un gaismu, kas plūst manī un viņā...viņa plaukstas man ir drošība, neko vairāk man nevajag, ne skupstus, ne vārdus, tik vien pietiek kā klusumā slīgstot sajust savos pirkstu galos viņa pirkstu galus, savos asinsvados just to silto un maigo...saskaroties manam augumam ar viņa, jūtos neērti, jo liekas, ka tādu balvu nēsmu pelnījusi, man vajag tikai plaukstas, tikai un vienīgi sekundēs ilgstošus laimes brīžus, lai ierasto klusumu pārtrauktu "es tevi mīlu" un patiesais acu skats, lūkoties to bezdibeņos un jūtot ko otrs domā...
man vajag tikai plaukstas, tikai mūsu abu plaukstas... |
|