| |
[29. Sep 2012|07:01] |
es ļoti atvainojos, par tiem kurus aizskaru, bet vēlreiz un vēlreiz es sastopos ar situāciju, kas man liek domāt, ka ārsta diplomu ieguvuši ir cilvēki, kam par ārstu uzdoties nebūt nav pieņemami.
savu ģimenes ārstu neesmu redzējusi jau mēnešiem, un tā pat - pēdējo reizi,kad redzēju viņa pilnībā manī neklausījās, lai gan manā situācijā viņai būtu jāklausās, jo tā nebija kārtējā gaušanās par sāpošiem locekļiem vai sūrstošu kaklu. 2 minūšu laikā tika izrakstīta recepte un nāc pēc mēneša atkal. un kad es mēģinu pēc tā mēneša pierakstīties, izrādās, ka tad viņa atvaļinājumā, tad slima, tad vēl kkas, tā nu klejoju no viena GP pie cita, kas tik paraksta receptītes un visu gaišu.
ceturdienas nakts bija viena no tām, kas atkal nostiprināja pārliecību + ne LV vienīgajiem problēmas ar neatliekamo medicīnisko palīdzību.
aizgājām ar vīrieti čučēt, viss smuki, viss labi, tik pēc darbiem un manām zobu sāpēm pārguruši. nakts vidū pamostos no tā, ka vīrietis skaļi bļauj pa visu māju mani, lai nākot pie viņa. aizskrienot līdz toletei man paveras slaktiņa cienīga aina - asinis visur, un ne jau viegli atškaidītas ar urīnu, bet kārtīgas asinis - biezas un piesātinātā sarkanā krāsā, vīrietis sāpēs vaid, pati attopos jau runājot pa telefonu ar ambulanci. OK, pieņemsim ka mana angļu valoda nav tik perfekta kā varētu vēlēties, iespējams mani nesaprata, bet paziņot, ka situācija nav neatliekama un ka 40 min laikā man atzvanīs? labi, abi nomierinamies cik nu iespējams un gaidam zvanu, paiet pusstunda, 45 min un tad stunda, vīrietim atkal vajag čurāt, es teciņiem dodos līdzi, pastāvēšu klāt ja nu kas. atkārtojas atkal situācija tā pati, asinis pa gaisu, sāpes, izmisums, man telefons rokā, šoreiz meitene otrā galā attapās, ka kkas tomēr laikam nav labi, savienoja mūs ar staciju, kur sieviete parunājās ar vīrieti un pateica, ka kāds atbrauks līdz mums. tikmēr vīrietis pārbijies tik ļoti, ka man izmisums, nezinu ko iesākt, sakrāmēju uz slimnīcu ņemamo somu, ja nu kas, pamīļoju, pasmaidu, sagaidu ātro palīdzību, kas parādās vienas personas veidolā, kas ar mums aprunājies paziņo, ka tas ir kkas pietiekami nopietns un braucam uz slimnīcu. te nu man liekas, bija viņa kļūda izvēloties slimnīcu. Dzīvojam mēs tādā kā lauku miestā ne gluži, bet līdz Redingai ir savi 40km, tur arī liela slimnīca bet A&E ir arī Basingstoke, uz turieni mūs arī vedīšot.
slimnīcā māsiņas atstāja iespaidu, ka nu viss būs labi, bet tikai līdz brīdim, kad atnāca daktere. neatpazinu vai viņa poliete vai slovākiete, bet nu akcents un vārdu krājums bija diezgan šokējošs, mūsos vispār neklausījās, ka tās nav tikai asinis urīnā, bet kas briesmīgāks. tā nu gaidījām analīžu rezultātus, vīrieitim atkal vajag pačurāt, dodamies uz toleti. kamēr viņš tur sāpēs atkalsāk klaigāt, daktere gaitenī kko pēta monitorā un kad nu beidzot vīrietis iznāk ārā pieasiņojot gaiteni, viņa nosaka "tas nu gan nav labi, es domāju ka jāzvana ķirurgam". c'moon, viņai tas prasīja 4 stundas, lai saprastu, ka kkas nav kārtībā.
ķirurgu neredzējām, iespieda mums rokās paciņu antibiotiku un visu gaišu. pulkstens agrs piektdienas rīts, taksis 45 mārciņas, jābrauc mājās un uroloģijas nodaļāi tiks ziņots par vīrieti, lai gaidot rīt zvanu, bet ja paliek sliktāk, lai braucot atpakaļ.
līdz 2iem dienā nekādu ziņu, es noskaldīju, ka kkas ir jādara kamēr darba diena, tā nu ar māsas palīdzību tikām skaidrībā, kas un kā. uz darbu vīrietis arī šodien neaizgāja, jo tas pats turpinās vēljoprojām. citu simptomu nav, pat saguris nav, tik vien, ka ik pa brīdim pārbīštas, ar savu seju biedējot mani. labi, ka sencīši drīz atpakaļ no ceļojuma, vismaz būs pašiem savs transports ja nu tiešām jābrauc atpakaļ uz slimnīcu. |
|
|