| |
[16. Dec 2011|16:00] |
vakar no rīta saņēmu drosmi un baldrijāņu tabletes un devos pie zobārsta, lai stundu pavadītu sava rasistiskā zobārsta krēslā.
savus zobus nepilnu 3 gadu laikā esmu sabeigusi pilnībā, ja palikšu šeit, tad mans plāns ir mēnesi pa mēnesim apmeklēt zobārstu, lai sāk visu savest kārtībā.
rasistiskais zobārsts savā krēslā mani noturēja stundu, toties, man domājams kā atvainošanos, salaboja neko neteiktdams to zobu, kas pirmais sāka sāpēt pēc tam, kad biju kopā ar vistas kauliņu izspļāvusi arī pusi no beidzamā zoba. un salaboja kārtīgi, ne tikai ar pagaidu plombi. otram zobam, kas izrādās vidū bija pāršķēlies visā garumā, viņš aplika apkārt stīpiņu, tad, cik es sapratu, ar 4 skrūvēm stīpu pievilka tik tālu, ka zobs sabira gabalos, tad ar pinceti izvilka ārā, kas no viņa bija palicis.
5 šprices, pāris vaidi (zobārstu šprices man ir lielākās bailes ever, zobu raušana - bērnības trauma, jo man bija pārāk veselīgi piena zobi, lai paši nāktu ārā, tad nu māte mani veda pie zobārstes, kas nenoticēja, ka anestēzija, man nav iedarbojusies un vēl tagad murgos man rādās, kā resna, 50gadīga, nosvīdusi sieviete, man guļas virsū un ar knīpstangām lauž ārā zobu), viena neveiklla kustība, aks pārtrauca zobārsta darbu, bet tā es turējos braši, tik pēc tam visu dienu bija sagurums un sajūtas nekādas, vakarā notisāju pāris Pudiņa saceptās pankūkas un šodien atpakaļ darbā.
ai, šie ir pārdzīvojumi par kuriem gribas stāstīt, par to, kas mani diendienā iztukšo, kas mani ēd un grauž, kas man liek skumt un būt vājai, es negribu stāstīt. es nespēju stāstīt, neviens nesapratīs, visi liks rīkoties, kā būtu jārīkojas, ja es nebūtu es. es mēģināju stāstīt, tik pat labi avrēju izlasīt psiholoģijas grāmatu.
esmu nolemta. |
|
|