| |
[28. Jun 2011|19:30] |
par vakardienu.
manas dzīves sašķirošana aizņēma precīzi 2 stundas. man bija smagi ap sirdi krāmējot un pārcilājot, šķirojot, metot un kārtojot, lokot un plēšot un es ienīstu sevi, ka tik ļoti pieķeros lietām, atmiņām, it kā baidītos, ka pazaudēšu. nekāda lielā atdāvināšana nesanāca, jo neko nest prom nedrīkstu kamēr nav līdzekļu, mašīna sarunāta uz ceturtdienas agru rītu. ai, gan jau, bez panikas, bez panikas, bez panikas. es izmetu daudz, savācu daudz, tas ir smagi, smagi ap sirdi. nevienu grāmatu gan neizsviedu, varbūt pat vajadzēja.
tad nu vajadzēja iedzert vienu aliņu pēc smagā darba, lai dvēsele mazliet uzelpo, saņēmu rājienu no policistiem, bet viņi bija jauki un viss kārtībā.
tad es izdarīju savu lielāko kļūdu, kādu vien varēju pieļaut, bet man bija vienalga, tas bija patīkami un galvenā doma mums abiem bija par to, ka tas neko nenozīmē nevienam no mums, tikai mirkļa labsajūtu, neko nenozīmē, nekas nemainās, tikai sajutāmies labi un un un...es attaisnojos.. bet rīts bija skaists, es pamodos apskāvienos, kas bija pazīstami un jauki un...es jutos labi, tas ir slikti?
bet es arī paraudāju sev tuvam cilvēkam uz pleca un kliedzu cik nožēlojama esmu, cik bezvertīga mana dzīve, ka esmu pelnījusi pazust, ne mirt, bet pazust un viņš mani mīļoja, čukstēja par stiprām un labām vardēm un tad sakliedza, ka man nevajag pazust, ka man vajag sasniegt, jo vardes ir gudras un labas un vardēm viss veicas, jo blakus stāv varžu veiksme. un tad mēs atvadījāmies un tas ir grūti, jo man viņu, ak cik ļoti man viņu vajag, bet nu tur nebūs, vnk nebūs, jādzīvo tālāk.
tad es ceļoju mājās pie Pudiņa, nopirku mūsu lesbiešu dzīvoklim maizi, pienu, krējumu, paēdu kko, iedzēru jau kuro kafiju šomēnes, tad sagaidīju māsu, sapratām, ka visi brauc prom, es neesmu vienīgā nodevēja
un tad es sakrāmējos un atdevos uz Zepcity, sēžu, kačāju komēdiju un pļāpāju ar māsu, tikmēr man balinās mati un es plānoju savu sūda dzīvi.
man negribas, lai mans pēdējais sekss pirms celibāta ir šāds :( |
|
|