| |
[26. Jun 2011|20:46] |
jāsaņemas, jāsāk kko darīt, jāvelk kopā finanses, jāizrēķina cik man pietrūkst, jāizdomā kur savākt, īstenībā laiks ir mazāk kā man nepieciešams, jāsastāda saraksts, jāpieturas pie saraksta, pie tā ko vilkšu mugurā, ko ņemšu līdzi, ko es neizmantošu, kas jāmet ārā, kas jāatdāvina, kas jāpārdod, kur ko nolikt, šķirot, šķirot, atbrīvoties no mīļām lietām, kas man nebūs nepieciešamas. Tik daudz svarīga jāizdara, bet es uztraucos ko darīt ar manām vardēm, līdzi paņemt nevar, bet atstāt negribas, kuras ņemšu, kuras atstāšu? atdāvināt negribu, bet vai man viņas vēl kādreiz būs nepieciešamas? ko darīt ar fotogrāfijām? atdošu māsai, lai paglabā, jāsarunā, ka Ezis mistiski man nodos tās, kuras negribu pazaudēt no iepriekšējās dzīves, jāatsakās, jāatsakās, es kā cilvēks, kas momentāli pieķeras savām lietām to nespēju, es pat esmu saglabājusi visas biļetes no visiem pasākumiem kur esmu bijusi pedējo gadu laikā, mana dienasgrāmata ir mans templis, es atveru un šķirstu un tur it tik daudz saglabāts. man nepatīk atteikties no iepriekšējās dzīves, no kādiem dzīves posmiem un notikumiem, viss liekas svarīgs un vajadzīgs, tas ir tas, kas mani veido un posta, piš manu prātu , tā vienkārši sakot.
esmu par daudz domājusi pēdējā laikā, man pietrūkst noteiktas dzīves - celties, strādāt, darīt, mīlēt, aizmirsties. Parasta dzīve, tāda kā agrāk. kad agrāk? emm, man nekad laikam vēl nav bijusi parasta dzīve. dzīvoju pie mātes, slēpjot savu ārpusmājas dzīvi ar alkoholiem, cigaretēm, tusiņiem, huligānismu, tad nāca dzīvošana vnk drausmīgā dzīvoklī, kur nebija miera nevienu pašu dienu - mājas kautiņš, trauku plēšana, pilna virtuve melnu ādās tērpu briesmoņu, negulētas naktis, tad dzīve nekur - bārs, darbs, bārs, darbs, bārs un darbs, tad atkal dzīvošana kā palestīnietim bez ērtībām, ar gadījumiem, kad jebkurā diennakts laikā var iegāzties kāds ar ballīgu noskaņojumu, dzīve beznaudībā un badā, tad atkal dzīve kkāda, tāda nekonkrēta. bet tajā visā es esmu jutusies nopietnāka nekā šajā laikā un man tas liekas absurdi, es neesmu vērta neko, jo man nekas nepieder, tikai atmiņas un ar to man sevi bagātu nepadarīt. ai, gruzos atkal, nav laika, bet es neko nedaru, lai to atrastu.
man vienmēr vajag kkādu punktu, brīdi, bet man tas parasti atliekas uz nākamo rītu, nedēļu, gadu, dzīvi. rīt, rīt es sākšu savu maratonu...
Līva izpildīja man testu, lasu un sajūsminos cik precīzi gandrīz viss, jāiemet šite, lai var šad un tad pārlasīt: http://www.yourideal.lv/docs/Hakslijs.htm |
|
|