|
[28. Maijs 2011|18:44] |
-kur tu tā steidzies? -es vienmēr steidzos, jo baidos nokavēt. -ko nokavēt?
jā, kas gan man vel ir kavējams? kur es vēl varētu nepaspēt? viss notiek tā, kā tam jānotiek. Es esmu savu bērnību izbaudījusi caurām dienām skrienot pļavās vai bļaujot mežā, ripinot divriteni, spēlējot gurķus un futbolu un tautas bumbu, slepeni ejot pārgājienos gar Mazupīti, līdz vēlai naktij dauzoties pagalmā, šļūcot uz plēvēm lejā no kalna, lecot pa skolas logiem ārā, kaujoties, spēlējoties ar bārbijām un lellēm, mainoties VHS kasetēm un ciemojoties pie katra no draugiem, iepazīstot jaunus draugus, iemācoties lielpilsētas nežēlastību. Esmu sagaidījusi pusaudžu gadus ar dumpinieciskumu, nepakļaušanos kārtībai, ar pirmo cigareti un aliņu, ar pirmo stipro grādīgo dzērienu, pēc tam baidīšanos no vecāku maņām. Kā mainījās mani elki, manas domas, mani uzskati, mans viedoklis. Tas bija stundu jautājums, un cik gan pašpārliecināta es biju, jaunības maksimālisms visā savā plaukumā atvērās manī un ir tajā vēljoprojām. Viss tas, ko mēs kliedzam kāju sitot pret zemi, viss tas, kas sākas ar "tāpēc ka tā ir", "tāpēc, ka savādāk nevar", "tāpēc, ka es tā gribu un viss". Man to vajag, tas ir stulbi, tas nekam neder, ejiet dirst - es tā pat darīšu pa savam. un tad jau nāca laiks, kad man vajadzēja sākt mācīties pazemību, pirmais darbs, pirmā priekšniecība, mans ego protams darīja savu un necik ilgi jaunais darbs nebija mans, bet nu no kļūdām mācās. Pirmais darbs, es jutos tik svarīga, bet tā bija vilšanās - man, lotei, iedod ko tādu, kas ir izdomāts amats. Bez pienākumiem, bez atbildības. Ej un atstaigā tās stundas riņķojot bezjēdzīgumā apkārt zālei. Bet mērķis bija - gribu strādāt un es iesaistījos tajā un jā - tas noveda pie panākumiem. Mana karjera nav kāpusi, bet man ir bagātīga pieredze, lai tagad nevarētu vairs atrast neko. Un protams pirmās aizraušanās un mīlestības, apdedzināšanās, intrigas tīņu līmenī. Lielīšanās ar savu mīlestību un rozā brillēm, sapņošana stundā vaļējām acīm, nomodā pavadītas naktis, tā burvīgā taurentiņu sajūta vēderā, kas likās tik sveša un narkotiski laba. Pirmās ballītes, tusiņi, tādas vietas kā "koki", "soliņi", "pagalms", "palodze" un kas tik vēl ne, mums izteica visu, tie vārdi mums asociējās ar vietām, notikumiem, sarunām, pirmās pavadītās naktis klaiņojot riņķī apkārt, pa ziepniekkalna ielām, kamēr mamma mājās uztraucās (vai arī neuztraucās, jo es taču esmu pie draudzenes). Viss burvīgākais, ka īsti nekas slikts tā arī nav noticis līdz šim, neskatoties uz krimināliem rajoniem vai padsmitgadnieces bravūrīgo kasīšanos ar miesās lielākajiem pretīmnācējiem (un likumsargiem un vispār ar visiem pēc kārtas, kas aizskāra manas dziļākās jūtas) vai mežonīga bēgšana ar pašķiršanos Rīgas centrā un pēc tam aizelsusies iekritu krūmiņos pie Sporta Pils, lai pasmietos. Pirmie 3 dienu garie tusiņi, pirmās satikšanas ar dzīves skarbo patiesību, izlaidums, liekas, ka visa pasaule nu ir pie kājām, tikai ej un dari un tev veiksies, bet tā nav. viss ir īstenībā grūti un tā tālāk...
un tad tu saproti, ka ir jāturpina šī bezgalīga cīņa, tev visu mūžu nākas cīnīties, tu vairs nepaliec sev, tu paliec citiem, tev ir jāveido savs draugu loks, savs paziņu loks, kolēģu loks, ģimenes loks, tu vairs neesi tas jaunības maksimālists un tas tevi (nu vismaz mani loti) biedē. Es baidos, ka man nebūs ko atcerēties, ka es vel neesmu izdzīvojusi visu, ka man vajag vēl, vēl, vēl.. Bet viss ir piedzīvots, jaunība ir viducī, man jāsāk sliekties uz otru pusi, ir jālaiž vaļā it kā piepildītā bērnība un pusaudžu gadi, kuri man šķiet varētu sevī ietvert vel kaut ko, bet tā nebūs. tas ir beidzies un pagaisis un vari vien sākt dzīvot savu pieaugušo dzīvi, par kuru tā sapņoji, jo tev vairs nekad nebūs, ne 6, ne 11 un pat ne 16 gadi, tev tikai nāks katru gadu pa vienam klāt un pietiek dauzīties apkārt, streipuļot pa Vecrīgas bruģi, skaļi izkliegt saukļus un attaisnoties ar nezināšanu, kad nogāzti podi. Jāsaņem sava atbildība un jādzīvo. Vairs jau nav ko nokavēt un nav jau vairs uz ko nepaspēt.. |
|
|