| |
[17. Apr 2011|22:51] |
ak nu jā, tā kā es cenšos atbrīvoties no cilvēksabiedrības atkarības, tad man ir daudz stāstāmā.
Šodien Rūdolfiem vārda diena, tātad manam opītim. Nu pat, 28. aprīlī apritēs 5 gadi, kopš viņš vairs nav starp mums, bet ir ar mums. Vispār Opītis ir tas cilvēks, ko es esmu visvairak no ģimenes mīlējusi, no kura esmu daudz iemantojusi savā raksturā, esmu ieguvusi viedokli, pie kura pieturos (dažādos jautājumos). Opītis man iemācīja mīlēt matemātiku un deva dziņu, ka dzīvē es kautko sasniegšu.
Šodien ar māti, māsu un omi sēdējām, un atcerējāmies viņa rakstura īpašības, kustības, paražas, galvas saķeršanu, kad kaut kas bija sagājis grīstē, nopietno jokošanos, atcerējos spēli "trīsdesmit trīs".
Un es atkal sapratu, cik laimīgi viņš nodzīvoja un cik eleganti aizgāja. Tieši tik aturīgi cik viņam piestāv. Ar pilnu vēderu, savā mājā, savā gultā, bez sāpēm, līdz pēdējai stundai viņš spēja pats par sevi parūpēties, viņam nebija ne garo slimnīcas gaiteņu, ne pazemojošu situāciju, kādās nonāk daļa vecu cilvēku. Viņš ir izaudzinājis 2 meitas, 2 mazmeitas, kuras viņš ļoti, ļoti mīlēja un lutināja, kā arī protams bāra, jo no Opīša dusmām, es baidos visvairāk. Un protams sieva.
Viņa pēdējā saruna bija ikdienišķa, par gaidāmo futbola čempionātu, TV grafika saskaņošana ar omi.
Ak, es to nespēju teikt skaļi šodien klātienē, jo zinu ka mēs visas būtu apbimbājušās, bet es gribu pierakstīt to, ka grūtā brīdī Opītis pie manis atnāk un palīdz, viņš atbalsta un uzmundrina, ja vien es viņam lūdzu un par to es viņu mīlu vēl vairāk un 1. maijā es cepšu kūku un ēdīšu un svinēšu viņa 78. dzimšanas dienu un domāšu tikai vislabākās domas un atcerēšos visu, visu, ko varu atcerēties un pierakstīšu pilnu dienasgrāmatu un katru gadu pirmajā maijā to lasīšu un priecāšos par to, ka manā dzīvē ir bijis tik lielisks cilvēks, kā Rūdolfs Gross. Un katru gadu 17. aprīlī es priecāšos, ka to ir novērtējusi mana māsīca un vienu no saviem dvīņu puikām ir nosaukusi par godu manam Opītim jeb Rūdonkulim :) |
|
|