| |
[2. Mar 2011|10:54] |
tad nu Ezis ir prom. Vakar apraudājos, kā mazs bērns, autoostā. Mēs tā arī neizlēmām neko - ne to, vai turpinam dzīvot, vai palikt viens otram.
Vakar jutos tik slikti, bet tad sapratu, ka man ir vismaz 1 draugs, kas mani gaidīja līdz 3iem naktī, lai uzklausītu, uzcienātu mani ar labu šampanieti un iedrošinātu dzīvot un baudīt dzīvi, kā arī neļautu skumt vienai naktī. Paldies Jurim. |
|
|
| |
[2. Mar 2011|22:51] |
|
es esmu gatava nobimbāties. un nezinu vai tas dēļ visām lietām, kas notiek, vai dēļ tām stulbajām zālēm, kuras paldiesdievam šodien beidzu dzert. |
|
|