| |
[28. Jun 2009|17:02] |
Jāņus ta pa smuko nolīgojām.
Bijām ciemos uz Kārkliņiem. Tāds romantisms man patīk - sena guļbaļķu māja, kurā notiek rosīšanās kā senāk. Starp baļķiem vēl redzamas sūnas, lai vējš nepūš.
Malkas krāsnī cepta maize, meijas, gulēšana klētsaugšā, siena pļaušana un grābšana, gubas, pļavas puķu vainagi, lielais ugunskurs Jāņkalnā, dziesmas un pats Jānis baltā kreklā. It kā netipiski kompānijai, kura pieradusi brutāli dzerstīties un ārdīties, tomēr piekopj ko tādu. Bija tikai 1 cilvēks, kas nesaprata kam tas viss un neviens viņam tā arī nespēja paskaidrot. Laikam jau katram tas romantisms savs.
Prieks arī ka mana akna neizspēlēja jokus un alu varēju liet sev iekšā pietiekami daudz. Tas viss bija pietrūcis šo laiku. Un kas mani sajūsmināja no pagājušā gada - neviena kas mani apvainotu vai kā. Viss cilvēcīgi.
Rīt ieskaite autoskolā, bet es kā nesaprotu tā nesaprotu neko. Varbūt paveiksies tā pat kā Fizikas eksāmenā, bet tad jau redzēs. Nav jau galu galā vēl CSDD eksāmens. Un beidzot pienācis laiks uzsākt braukšanas nodarbības. Sliņķe esmu, fui.
Vispār - viss tik daudz izdomāts šaj vasarai, jāsāk tik rīkoties. Un brīnumainākais tas, ka tik tiešām iekšā ir šī enerģija un gribas darboties un kko. Un atkal sāk gribēties ko radošu, ko patīkamu sev. Laikam būs jāsāk cītīgāk rakstīt dienasgrāmatu, jāpabeidz tās iesāktās lasāmās grāmatas un jāapglezno istabas grīdu - vakar atradu daudz alkīda krāsu atliekas darbnīcā. Tik jaizdomā zīmējumu un uz priekšu! |
|
|