| |
[23. Feb 2009|13:38] |
jūtuos kā meksikāņu seriālos.
tieši tajā brīdī, kad esmu sadūšojusies viņu pamest un aizmirst, viņš cenšas mani atgūt un es atceros visas tās jaukās un labās lietas, es atkal sajūtu to mīlestību, to visu, visu ko pret viņu jūtu.
un gribas palikt pie viņa, ļauties visam viņam, bet tad es atkal nokļūstu Aigara azotē un man gribas viņu, vairāk par visu pasaulē un izmest to slikto Ezi, izmest un viss. Un tad viņš zvana un stāsta, ka ir ceļā pie manis, ka viņš ar riteni jau joņo ārā no Rīgas un grib pierādīt savu mīlestību mani meklējot. Kāpēc pusotra gada laikā viņš ne reizi neteica neko man par mīlestību, par kkādām savām patīkamajām jūtām pret mani, bet tagad, kad tas vismazāk vajadzīgs un gaidīts viņš izplūst kā salada serenāde zem meitenes loga un es dzirdu visu to, ko gadu simtiem dzejnieki ir rakstījuši savām mīļotajām.
man ir tik grūti jo šoreiz tiešām ir 2 iespējamie varianti un es nezinu kurš no viņiem ir 1 un kurš 0. baidos spert nepareizo soli |
|
|