| |
[12. Apr 2008|00:12] |
nu jā..man iet labi..laikam..
esmu laimīga..
es zinu, ka viņam taisnība..es vēlos dzirdēt no viņa,ko tādu, ko nemūžam viņš nepateiks nemelojot.es zinu,ka nekad nedzirdēšu no viņa neko par mīlestību, neko par uzticību, par mani vienīgo,par mani, kā kko īpašu.
un no augšas tā skatoties - kam man to? verbūt kkādas domas par mīlestību,par ideāliem, par visām tām garīgajām lietām, līdz sīm ir tikai man dzīvi čakarējušas? ko man deva mīlestība, ja es nevarēju ar Elgaru sadzīvot, ko man deva mīlestība, ja ar Māri mani būtībā tik maz, kas saistīja? kāpēc, man bija kādu sāpināt, tikai tādēļ, ka itkā neko nejutu?
Ar Sapņu Vīrieti es jūtos labi, no viņa tuvuma vien. Ne viņš traucē man, ne es kkā īpaši traucējot viņam. Mēs lieliski sadzīvojam. Varbūt mīlestība ir viens sīks mēsls, salīdzinājumā ar sadzīvošanu? varbūt dzīves laime slēpjas tajā, cik ļoti ar savu dzīvesbiedru labi sadzīvojam? ko tev dos mīlestība, ja nevari ar savu mīļoto sadalīt interneta lietošanu, vai skapi? ko tev dos mīlestība, ja tu nevari ne sekundi sajusties viens, ne par sekundi neatskaitoties, ja tu nevari ne sekundi dienā būt klusumā un mierā, jo otrs nepārtraukti grib uzmanību, grib parunāt, nerespektē tavu privāto telpu ( bet tu tak tik ļoti mīli viņu!)
man vieglāk ir tā, bet to jau laikam citiem nesaprast :( |
|
|