kaut buutu vaardiem un darbiem paredzeeeta taada melnraksta dziive...no saakuma visu izmeegjinu un tad tikai saku un daru vai arii nesaku un nedaru :/
bet diemzjeel nav un cik gan miljoniem cilveeku man tagad vajadzeetu atvainoties, atdariit ar labu, vismaz uzsmaidiit....bet nav jau iespeejams un ieksheejaa buutiiba liedz kautko taadu jo ieksheejaa buutiiba ir tik shausmiigi ljauna ka kauns man no Jums.....

un mainoties cilveekiem ir laikam jaapazuud man pashai...vnk jaapazuud no kaadu ikdienaam, sveetkiem...Viss top galva

Man ljoti zjel un ljoti saap bet ko lai padara???ja es citam traucēju, tad to nevar tā atstāt un lai arī kāds būtu tas cits (šajā gadījumā - cita) man vienalga caur sāpēm ir jāpazūd un jāsāpina kādu.....un es nezinu kā atvērt muti lai to pateiktu jo asaras, maitas, birs un birs un beigās es pieglaudīšos tai lielajai, labajia mugurai un spiedīšu pie vaiga to tik ilgi klāt, līdz zināsim ka nekas nemainīsies....

un rodas tas pats vecumsliktais jautājums :

Kā lai pamet cilvēku kuru mīli?