|
31. Dec 2012|14:16 |
gads strauji pietuvojis beigām, sajūta ka paskrējuši mēneši 4 starp iepriekšējo pīrāgu cepšanu un šo.
krāsnī brūninās pirmā speķa pīrāgu kārta, pēc tās kāpostu.
šķiet lietus nav pārstājis līt visu mēnesi, sniegs arī ir tas, kas man liek ilgoties pēc mājām.
šis gads beigu beigās man ir atnesis daudz, nekas nešķita nozīmīgs, bet ja es apsēžos un apdomājos, tad esmu ieguvusi gada laikā vairāk, kā pēdējos 5os gados kopā. pirmkārt jau jāsāk ar sevis un prāta vešanu uz pareizo ceļu, pašnovērtējums man ir mainījies, negribas teikt ka cēlies, jo ar savu iedomību esmu bijusi pārāk pašpārliecināta, bet tagad ir sajūta, ka esmu pietuvojusies realitātei un zinu uz ko esmu spejīga un kas man vēl jāapgūst. darba vietas situācija arī lēnā garā noskaidrojas, es tiecos uz mērķiem, bet bez agresīvas kaujas, neviens nav sliktāks vai labāks par citu, viss atkarīgs cik daudz tu spēj un es varu, man uzticas, es neesmu ēna, es tiešām eju un daru un visi ir apmierināti.
esmu ieguvusi jaunus draugus, ne tādas sirds personas, bet ir ar ko satikties reizi pa reizei uz kādu mūļķību un aprunāšanos.
es esmu ieguvusi jaunu ģimeni, kas mani neticamā kārtā ir akceptējusi, pieņēmusi kā savējo, kas dod tik daudz mīlestības, cik vien var dot. un protams es esmu sastapusi TO personu, kas mani šobrīd dara pietiekami laimīgu. nav tās sajūtas iekšā ka gribas kliegt un bļaut, ka esmu laimīga bla, bla, bla, bet jā, man ir blakus tas cilvēks, kas dod man pretī tik pat daudz mīļuma cik es dodu viņam un tas ir tik patīkami beidzot sajust, ko nozīmē tāda īsta lutināšana, bez liekvārdības, ar visiem mazajiem kašķiem un nelielo bļaušanu pēc kuras abi nodurtām acīm un vainīgu sirsniņu atvainojas un apskaujas un viss ir labi, jo viss ir izrunāts. |
|