| dusmas |
Feb. 18th, 2008|01:45 pm |
|
Interesanti. Man ir viena paziņa, kura šodien man izstāstīja ko tādu,par ko es domāju, ka tā var notikt tikai filmās. Lūk, meitene precējusies. Viss kārtībā. Vienu dienu viņai piezvana bijušais, kas arī ir bijusi pirmā mīlsetība un pasaka, ka viņa viņam ir vajadzīga, un meitene nedomājot aizskrien pie džeka un nodzīvo četras dienas. Un nodzīvo tā, ka viss pārējais pie kājas. Un gala rezultātā meitene vēl pasaka, ka neko nenožēlo, bet, ka šim stāstam nav iespējamas laimīgas beigas. Vai tas nozīmē, ka ar vīru nav iespējamas laimīgas beigas? Nē, tas nozīmē, ka pret vīru ar prātu, bet ar bijušo kā bez galvas. Tad man rodas pārdomas, vai tiešām pirmā mīlestības var tā "iedragāt", ka pēc tam visu mūžu nevar tās aizmirst? un ka pēc tam vienmēr cilvēks ir gatavs skriet un ka pārējais ir vienaldzīgs? Ja tas tā ir, tad tas ir diezgan sūdīgi! sūdīgi! ble! riebjas klausīties kā apkārt man visi viens otru krāpj, un šitie pirmās mīlestības stāsti man ir līdz kaklam. Nu un ja nu man gadās, ka man aiz muguras dara tāpat? jo cik es parasti esmu informēta, tad vīriem un sievām jau šitādas lietas nestāsta. un vēl jo vairāk, dzirdot šādus stāstus, precēšanās un bērni nav prātā. nafig. Un vēl jo vairāk, nafig tā vispār darīt? a? pamet un tad dara? ērti? man vienalga, ka ērti, gribās ikvienam, kas šitā dara, noraut galvu! nesmuki! |
|