Llénate de mí.
Ansíame, agótame, viérteme, sacrifícame.
Pídeme. Recógeme, contiéneme, ocúltame.
Quiero ser de alguien, quiero ser tuyo, es tu hora.

Šitā gapošana sūkā. "Es varu tevi satikt otrdien un ceturtdien pirms astoņiem"

Kad mēs visi kļuvām tik aizņemti ?

If I told you things I did before,told you how I used to be
would you go along with someone like me?
if you knew my story word for word,had all of my history
would you go along with someone like me?

Ir patīkami protestēt par.

Dzīvot neprotu.
un izteikties.

Aizsūtīju uzrakstīto cienījamajai R.B. personai, tagad sēžu un jūtos stulba. Tik vienkārši. Tādu cilvēku priekšā es vienmēr jūtos kā mazs bērns ar neizpildītu mājasdarbu. Zaudēju runas spējas un to pieticīgo kripatu intelekta, kuru gadu gaitā izdevies saskrāpēt. Šīs emocijas dēļ labi vien ir, ka necentos izlikties par žurnālistu.

Satisfaction is the death of desire.

Pirmā tikšanās, ja neskaita garāmskrienošus un maskētus skatienus bārā, bija basketbola spēle, kas vairāk līdzinājās uzmanīgai tuvcīņai. Ar plikām pēdām pa asfaltu. Un to kņudoņu.
Pirmās atvadas bija arī pirmā saruna,apskāviens, buča uz vaiga un joks par bildinājumu. Ha ha.
Un tagad aizmirsti.

Kaut kur vienmēr ir kāds vīrietis, kurš nedomā par mani tā, kā es vēlētos.

Esmu ievērojusi, ka pēdējā laikā komplimenti sākas ar vārdiem " Ņemot vērā, ka esi meitene... "

Jocīga un īsa tā vasara.

Sēžu tavā "no touchy"  karaļvalstī, uztaisīju bērniem tavas receptes maizītes, gaidu tevi atpakaļ. 

Sagriezu roku ar neasu nazi. Sāp vairāk.

Tā nekad nav laba doma mēģināt kaut ko nozagt Mazās Kalnu ielas rajonā.

Šodien ir dīvaina diena. Mans horoskops saka, ka es tikšot pieķerta melos. Es neticu.
Pārvietojos pārsvarā no akadēmijas uz bibliotēku vai no sava rakstāmgalda uz guļamistabu. Atbildības, zini kā.
Vilcienā pretī pagadījās veseli divi cilvēki, kas izrādījās daudz interesantāki par grāmatu, ar kuru biju bruņojusies tām 20 minūtēm.
Pirmais bija mana ļoti sena simpātija. Mana totāli platoniskā mīlestība nu jau kādu ceturto gadu. Zini, no tiem laikiem, kad visiem vēl bija visas izredzes. Tāds bez vārda un runāšanas, kā pieļauju Tu jau noprati. Viens no tiem "nekad nerādi vecākiem, bet vienmēr palepojies draugu priekšā" tipiem ar tetovētām rokām, grebeni un gaumīgu pīrsingu. Tāds, ko pamani Tallinas vecpilsētā dienā pirms Mensona koncerta un pat nebrīnies. Zinot mūsu attiecības, tās glābj tikai viņa izskats, fakts, ka neesam pazīstami un tas, ka viņš par mūsu attiecībām nav informēts. Zinot Latvijas izmērus, priecājos, ka pagaidām nav izrādījies, ka mums ir kopīgi draugi. Principā esmu apmierināta ar to, kā viss šobrīd ir. Domāju, ka viņš arī.
Otrs ir vīrietis, kuram atsietas abas kurpes. Sēž un lasa avīzi. Ar brillēm, saprotams, jo diezgan gados. Bet brillēm daudzskaitlī - divām.
Dubultos netālu no "Elviem" uz ietves sēž kāds vīrietis ar badmintona raketi klēpī, spēlē to kā ģitāru un dzied. Acīmredzot laba diena trakajiem.
Šodien atkal tā saule, kas slēpjas aiz mākoņiem, es joprojām nezinu kas par nedēļas dienu un alus vietā atkal dzeru kolu. Bez ķīmijas nekā. Svešs vīrietis tikko pienāca klāt un uzskatīja par vajadzīgu pateikt, ka tā vietā, lai izniekotu savu laiku sēžot parkā, es varētu uzrakstīt, piemēram, dzejoli. Pēc aizsargkrāsas apģērba spriežu, ka viņš pats to vien dara kā raksta dzeju. Es jau teicu par tiem trakajiem.
Vēl es šodien pie veikala, kas atrodas netālu no manas kulūrai tik draudzīgās vides un ir absolūts tās pretstats, palīdzēju kādam vīram nopirkt baltmaizi. Pat iedomājos, ka viņš varbūt jāpavada, jo konkrētajā rajonā droši vien apzog arī invalīdus. Tomēr opis izskatījās ļoti apņēmīgs un es nolēmu viņu neapkaunot ar savu žēlumu.

Dodu Tev atļauju vienam tādam jautājumam, lai es savā atbildē būtu spiesta attaisnot savu šodienas horoskopu.

 

Vēstule ir veca. Alu dzeru litriem, termiņus ignorēju un visas pasaules platoniskās mīlestības ir aizmirstas.

Mūs kā dimantus sagriež pašu putekļi.

Šodien biju pludmalē. Tikai atgādinu sev, ka tā ir mana mīļākā telpa ārpus laika.

"Arī vēlāk manā dzīvē ir bijuši gadījumi, kad esmu jutis it kā smags aizkars aizsedz visu interesanto un pievilcīgo un manā pusē paliek vienīgi trulas sāpes."

Imunoglobulīns un mizantropija. Try and cheer me up.

Izkritu eksāmenā un visu dienu veltīju mēģinājumiem likt sev justies labāk. Pēc zelta zivtiņas, tārpu un Rīgas Laika iegādes secināju, ka visefektīvāk tomēr ir vienā rāvienā izlasīt Vonnegūta "Cilvēks bez valsts" un pašā vakarā novaksēt kājas. Tas palīdz.

Metu sirsniņas verdošā ūdenī un gaidu uz brīnumu rīt. Jo tik labsirdīgai būtnei kā man taču noteikti pienākas.