manas modrības hronikas

vakar gulēju slapjā zālē, skatījos zvaigznēs, un atklājām to, ka mēs griežamies.
šodien atkal nezinu neko. nē, zinu gan , es varbūt esmu mazliet laimīga. nē, varbūt sasodīti lamīga, sazin kā tur patiesībā ir. mēs visi taču mēdzam būt laimīgi, ne?
bet tik bieži sūrkstamies par visu, par naudu, par vīru, par kleitu, par auto, par dzīvi savu.tas ir kā eleksīrs rītdienas cerībām, ka būs labāk. ak, vai nav muļķīgi?
varbūt vienkārši es cenšos gūt prieku no lietām ,kas man ir? varbūt es baidos riskēt uz visu banku?labi, es apklustu, man negribas domāt. negribas tramdīt savas šūnas.