manas modrības hronikas

jau no laika gala sasveicināšanās ir bijusi kā cieņas un uzvedības sastāvdaļa visās kultūrās. Citur tā parādās kā skūpsts uz vaiga, rokas, vai arī klasiski- kā sarokošanās, bet ar tuvākiem cilvēkiem- apskāviens, kurš liecina par ciešu saikni starp abiem sveicinātājiem.bet ierasti pietiek ar- "čau!" "sveiki!","labdien!" un "labvakar!".Jā, vēl ir arī "labrīt!"
arī sasveicināšanās valodai ir savas iezīmes, tās arī iedalās sīkāk:
1. ir tādas sasveicināšanās, kuras ir jāizdara tikai tāpēc, ka tā vajag. Tie ir cilvēki ar kuriem nav dziļu saistību- kaimiņi, mātes brāļa sievas māsa , santehniķis, kurš iztīrījis caurules, vai skolotāja, kura necieta tevi ne acu galā.
2. Visvairāk mēs priecājamies par negaidītām sasveicināšanās reizēm. Tās ir reizes, kad nākas sastapt bijušo klasesbiedru, kurš 3.klasē tevi raustījis aiz bizēm, kādu, kurš sagādājis tev prieku piekdienas vakarā vai senu draugu, ar kuru kopā ir zagti ķirši kaimiņdārzā.
3.Ir sasveicināšanās ,kuras notiek nedomājot. Tās ir sasveicināšanās ar ikdienā tuviem cilvēkiem. Tās ir otras patīkamākās.
4.pie sasveicināšanās pieder arī tās, kad mēs izliekamies, ka neredzam, cītīgi šņorējam šņores vai spaidam telefonpogas. Dažkārt pat pārejam pāri ielai, lai tikai nevajadzētu saskrieties ar džudi, kura nocēlusi džeku, kolēģi, kam tā arī nav atdots parāds vai pielūdzēju, kurš nekādies tev neiet pie sirds.



būs turpinājums