manas modrības hronikas

kaut kā mazliet dīvaini.
es vairs nezinu neko . nepazīstu sevi.
atsaku draugiem, izturos ar īdošo toni pret visu , arī saņemot vēstuli no kāda ,kura agrāk būtu varējusi likt vēderam sarauties čokurā aiz laimes, varbūt.. tagad izturos pret to diezgan vienaldzīgi. gribas aizbēgt , noslēpties no visa un lasīt Elsberga dzeju. būt vienam un raudāt. smiesties par sevi un citiem. saļimt aiz laimes un atkal piecelties.
varbūt es meloju pati sev.