manas modrības hronikas

jau vakar pamanīju to, ka vēstures pasniedzējs pēkšņi , vienā dienā, ir kļuvis par 10 gadiem vecāks.
jau šodien apraudājos Doma kapelā, ļāvu asarām birt pār vaigu. appludināju sevi kā Staburagu.
un lapas turpināja sisties logos, it kā zinādamas, kurp traukties. "Pie manis, pie manis, es zinu."
jo manī ir karsta sirds, kā gāzes plīts riņķis,pret kuru pirmo reizi tiek apdedzināts kāds no pirkstiem.
un es nevaru aiziet gulēt, jo zinu, ka kāds laupa man miegu.
tikai šonakt, mans laupītāj, nezodz neko- ne zobu, ne pogu, ne miegu.
ļauj man uz mirkli, tikai mirkli līdz rītam,iemigt.