manas modrības hronikas

Izrāvu pārziedējušās puķes no pie mājas puķudobes.
Tās pat nebija manējās, tās nepieder nevienam.
Bet varbūt tās tik ļoti pieder mums visiem, kā nepieder nevienam.
Plūcot tās ārā no nu jau aukstās zemes, kaut kādā ziņā izplūkāju sevi.
Laiks doties uz ziemu.
Ziemai jau nevajag dzīvus ziedus.
Pietiek ar ledus aukstajiem..
Un manu karsto sirdi.





("karstās sirds" vietā varēja būt cits vārds, bet šoreiz es atstāju kaut kādu cerību, ka tā arī būs)