manas modrības hronikas

Inga Ābele: Pasveicini no manis...
***
Pasveicini no manis to pavasara siltumu pie veikala dienvidu puses,
Kas savos putekļos plaucē klaiņojošus suņus.
Pasaki tam - es biju viena no jums.
Es biju, nolādēts, tik nelaimīga!
Simtkārt! Tūkstoškārt!
Piekliedz tam ausis manā vārdā.
Tad, kad būšu jau mirusi, simtkārt vēl spozmē degs pēkšņais siltums
Dienvidu pusē pie lielveikala.
Pasveicini rudens lietu - reiz es gāju zem tā.
Tik jauna un nelaimīga. To neaizmirsti pateikt.
Tik nožēlojama. Es biju viena no jums.
Cik skumji, ka mana salkanā sirds visu pārvērš balagānā.
Bet pie tā vienkārši jāpierod, visur nēsājot līdzi šo miesu.
Cik tā ir sentimentāla!
Tā atceras kļavlapu plīkšķus pret seju, un neņem šos cirtienus ļaunā,
Kad rudens visu nakti pie baznīcas plosās, dīrādams lapotnes tā,
Ka tumsas asmeņa šķeltas tās jēlas un biezas liekas zem kājām kā āda.
Miesa zin, ka viņu apraks. Dvēsele smejas - hei, miesa!
Tevi noliks zem smiltīm, tevi sagrauzīs sliekas,
Bet es - es redzēšu zvaigznes un Dieva acis!
Cik nekrietna miesa, tai skauž!
Darbīgā sirds, kad noklusīs reiz, tad sapūs.
Kur dvēsele? Kas tā ir?
Sirds nevar satvert. Dienas steidzas. Kas dvēsele?
Pasveicini sirds vārdā to pēkšņo pavasara maigumu pie nomales lielveikala.
Es biju viena no klaiņojošiem suņiem.
Tik jauna un nelaimīga bija mana sirds un seja.
Kas dvēsele? Sirds nevar satvert. Dienas steidzas.