manas modrības hronikas
sirdspuksti
par nocirpto spalvu
Posted on 2010.09.19 at 15:08
Kobo Abe: Fragments no darba "Sieviete smiltīs"
Viņš pats apmulsa no negaidīti uzliesmojušā niknuma, ar kādu izkliedza šos vārdus, bet sieviete pagriezās pret viņu, vēl vairāk apmulsusi. Paskat tik, nav vēl gluži pārvērtusies kukainī...
- Nē, nedomājiet, ka skaišos tikai uz jums vien. Jūs visi te kopā izlēmāt, ka cilvēku piesiesiet važā. Es ciest nevaru tādas intrigas. Skaidrs? Un, ja arī jums nav skaidrs, man vienalga. Gribat, es jums pastāstīšu kādu interesantu atgadījumu... tas bija sen. Istabā, kuru es īrēju, turēju nekur nederīgu suni, parastu kranci... Ar apbrīnojami biezu spalvu, ko viņš nemeta pat vasarā... Krancim vienmēr bija tik drūms, nelaimīgs izskats, ka es nolēmu viņu apcirpt... Un, lūk, kad es jau biju beidzis cirpšanu un dzīros izmest sacirpto spalvu ārā, suns - nezinu, kas tam uznāca, - piepeši iegaudojās, sagrāba zobos šīs spalvas kumšķi un aizmuka savā vietā... Varbūt krancis nocirpto spalvu uzskatīja par daļu no sevis paša un viņam bija žēl no tās šķirties. - Vīrietis paslepšus paskatījās uz sievieti - kā viņa stāstīto uzņem? Bet viņa stāvēja iepriekšējā pozā, nedabiski izliekusies, uz skapja plaukta, un pat nemēģināja pagriezties pret viņu. - Nu labi... Katrs cilvēks spriež pēc sava prāta... Vienalga, vai tā ir smilšu rakšana vai vēl kas cits - lūdzu, rīkojieties pēc saviem ieskatiem. Bet es ir netaisos to ciest. Diezgan! [..] Ja sagribēsies, aizbēgšu no šejienes un turklāt bez kādām pūlēm... Jā, re, pašā reizē izbeigušās cigaretes...
- Cigaretes! - Viņas vientiesība jau robežojās ar muļķību. - Tās vēlāk, kad atvedīs ūdeni...
- Cigaretes?... Un cigaretes arī?... - Vīrietis, pašam negaidot, nosprauslojās. - Runa jau nav par to... Runa par nocirpto spalvu, par nocirpto spalvu... Vai patiesi nav skaidrs?... Es gribu teikt, ka nocirptās spalvas dēļ nav vērts pūlēties.
Viņš pats apmulsa no negaidīti uzliesmojušā niknuma, ar kādu izkliedza šos vārdus, bet sieviete pagriezās pret viņu, vēl vairāk apmulsusi. Paskat tik, nav vēl gluži pārvērtusies kukainī...
- Nē, nedomājiet, ka skaišos tikai uz jums vien. Jūs visi te kopā izlēmāt, ka cilvēku piesiesiet važā. Es ciest nevaru tādas intrigas. Skaidrs? Un, ja arī jums nav skaidrs, man vienalga. Gribat, es jums pastāstīšu kādu interesantu atgadījumu... tas bija sen. Istabā, kuru es īrēju, turēju nekur nederīgu suni, parastu kranci... Ar apbrīnojami biezu spalvu, ko viņš nemeta pat vasarā... Krancim vienmēr bija tik drūms, nelaimīgs izskats, ka es nolēmu viņu apcirpt... Un, lūk, kad es jau biju beidzis cirpšanu un dzīros izmest sacirpto spalvu ārā, suns - nezinu, kas tam uznāca, - piepeši iegaudojās, sagrāba zobos šīs spalvas kumšķi un aizmuka savā vietā... Varbūt krancis nocirpto spalvu uzskatīja par daļu no sevis paša un viņam bija žēl no tās šķirties. - Vīrietis paslepšus paskatījās uz sievieti - kā viņa stāstīto uzņem? Bet viņa stāvēja iepriekšējā pozā, nedabiski izliekusies, uz skapja plaukta, un pat nemēģināja pagriezties pret viņu. - Nu labi... Katrs cilvēks spriež pēc sava prāta... Vienalga, vai tā ir smilšu rakšana vai vēl kas cits - lūdzu, rīkojieties pēc saviem ieskatiem. Bet es ir netaisos to ciest. Diezgan! [..] Ja sagribēsies, aizbēgšu no šejienes un turklāt bez kādām pūlēm... Jā, re, pašā reizē izbeigušās cigaretes...
- Cigaretes! - Viņas vientiesība jau robežojās ar muļķību. - Tās vēlāk, kad atvedīs ūdeni...
- Cigaretes?... Un cigaretes arī?... - Vīrietis, pašam negaidot, nosprauslojās. - Runa jau nav par to... Runa par nocirpto spalvu, par nocirpto spalvu... Vai patiesi nav skaidrs?... Es gribu teikt, ka nocirptās spalvas dēļ nav vērts pūlēties.