manas modrības hronikas

visvairāk jau sāp tieši tad, kad saņem mazu duncīti(citriez lielāku)mugurā no sava drauga. tas ir tāpēc, ka cieni viņu,vērtē augstu, savā veidā pat mīli. un man ir viens tāds cilvēks, kurš ik pa laikam var tevi sadurt par līdzīgu zābaku iegādāšanos, par muļķībām, par tizlu smaidu vai vieglu atraudziņu. bet man viņš nozīmē tik daudz, ka pat tad, kad dusmojos , es ceru, ka būs atkal labi. man viņš ir vajadzīgs kā gaiss vai ūdens, savādāk man kaut kā pietrūkst. un es apzinos, ka tā pat ir sava veida sevis sagraizīšana uz operācijas galda, bet tik un tā es savādāk nevaru, vismaz pagaidām.