manas modrības hronikas

nostaļģija pēc parka. tik daudz sarunu, buču un iedzeršanu. pabiju šodien viena, tevēru pēc izbijušām sajūtām.

cik viegli varētu ļauties vienam vājam mirklim, kad saļimsti ceļos, noskrien trīsas un tavs prāts pēc sekundes simtdaļas jau mutoļu karstās liesmās. ir grūti turēties pretī. tās ir alkas un mokas.
vai tas ir labi/ slikti, ka mani morāles pricipi ir daudz augstāki par to ko jūti?
es nezinu ,ko domāt.jā, jā, zinu, ka izklausās tik salkani.
bet pēdējā laikā man vajag to balzāmu, gan sev, gan dvēselei. iespējams, es atkal sev sarežīju dzīvi.
sasodīts, kad tev/ man beidzot būs savs viedoklis par pasaulīgām lietām? kad? kad? kad? kadd?
viss, nespēks, bezspēks, man trīc rokas.