manas modrības hronikas

satiku divus pusmūža vecuma un slēpotāju jakās tērptus čotkos, kas nevarēja aizdedzināt cigareti.zin kā ir, kad jau ej garām un tu jau paredzi, pat zini, ka tev tūlīt piesies- šoreiz bija viena no tādām reizēm. sākumā uzjautāja uguni, es pat nepaspēju atbildēt, kad pajautāja, vai es varētu viņus nobildēt. nu ko? tādiem jau nedrīkst atteikt. es jau labrpāt būtu nobildējusi ar visām cigaretēm zobos, bet šie teica, ka labāk bez- tā solīdāk.nobildēju ar, viņi bija priecīgi. lai gan prieku, iespējams, izraisīja arī kādas iepriekš izšautas grapītes rezultāts. bet šie divi, mani sasmīdināja nepajokam, teica, ka es drošvien neesmu šejieniete un pastāstīja par savu draugu, kurš pēc pāris dienu noplītēšanās atbraucis no Rīgas un vairs neizklausās pēc čangaļa. un noteica to, lai kur tu būtu, nevajag līst no ādas ārā citu priekšā.man pat iedeva savu numuru, ja nu vēl sagribu viņus pabildēt.un tā ar sasalušiem pirkstiem es jaucu cukuru savā tējas krūzē.