manas modrības hronikas

es nezinu vai kādam šis "jaunais gads" ir iesācies tik sūdīgi kā man, bet drošvien kādam jau ir.
nespēju piecelties, labprātāk aizmigtu, gulētu miljardiem sundu un diennakšu kopumus, tomēr zemapziņā ir kāda sīciņ balss, kas lūdzas, lai nepados, sakopoju spēkus, ceļos, cīnos pret šo sūda dzīvi. ceļos arī! vismaz domāju, ka pamostos. varbūt šis ir kāds fakin izstrādāts joks ar spēcīgiem specefektiem un es ticu, kas viss ir pa īstam. šīs pirmās trīs dienas ir mokošas, lai gan cenšos pacelt savu stīvo galvu. neuzbāžos nevienam. zinu, ka rīt man kāds piezvanīs, jo jutīsies viens, tikai tāpēc, ka jutīsies tā. bet es esmu viena. un mani tas nomoka. man nav sabiedrības. tikai mahimas pārdevēja man uzsmaida, izstāsta kādu joku, un tas liek uzsmaidīt, vismaz cieņas pēc.

Aizslēdzu durvis, taču skrienot pa trepēm garām nodzertiem mūļiem, atskārtu, ka atslēgas kabatā nav.
Gāju atapakaļ, atkal garām pielējušiem mārkiem, atslēga kā izrādījās, protams, bija atstāta slēdzenē. Un atkal bija gājiens, garām tiem tur dzīves izdzertajiem prātiem ,kauri izteica piedauzīgas piezīmes man.
Devos tālāk, savās vientuļajās cigarešu medībās ar pēdējiem santīmiem kabatā. Ieejot veikalā nopriecājos, redz strādāja man patīkamā un izdevīgā pārdevēja. Kā parasti lavierēju gar vitrīnām, izliekoties , ka šoreiz esmu atnākusi pēc kaut kā cita, tikai ne pēc cigaretēm. Tā ir kaut kāda kaunīšanās pazīme, ja jau reizēs, kad pie kases aparāta ir man jaukā pārdevēja, tik un tā cenšos no sevis nospēlēt nez ko- tikai ne kārtējo izsalkušo pēc kāda viegli gaistoša dūma. Paņēmu roltonu, lai gan pat cenu neievēroju. Pie kases samaksāju divdesmit saņču, pavēru skatu augšup, izrādījās, ka nekas no viegli gaistošajiem man nav pa kabatai. Devos ārā ar domu, ka man tomēr to vajag, tik ļoti vajag.
Apsvēru točku variantus, uzzvanīju vienai no tām. Man atbildēja aizsmakusi , nodzerta un nopīpēta meitenes balss. Pateicu ,kas par lietu, viss štokos, viss ir iespējams. Devos uz to atbaidošāko miestu manā pilsētā, baidījos sajaukt podjezdus, lai gan cik smieklīgi tas skanētu vai neskanētu, es tur iepriekš jau reizes desmit biju minusi savu kāju, tomēr uztraukums nelika mieru. Galu galā dabūju sev tīkamo un vajadzīgo, nopriecājos. Tālāk mans ceļš virzījās uz kādu vietu, kur varētu uzsmēķēt. Visapkārt bija ļautiņi, un atakl bija tā sajūta ,ka neesi viens, viņi tevi novēro. Man vajadzēja klusāku vietiņu, vajadzēja vietu man vienai. Aizgāju uz vecajiem , labajiem "Brāļu kapiem". Jes! beidzot varēšu uzkurīt! Sasodīts, šķiltavas mani sāka pievilt, nedarbojās. Sāku domāt, ka atkal mani sāk vajāt šī neveiksme ar šķiltavām ,kuras nedeg. Atminējos, ka man somā ir sērkociņi. Tālāk kā pasakā- pēdējie trīs sērkociņi- paveiksies, nepaveiks variants. Dedzu pirmo- nesanāca, otro- jau kūp man cigarete. Tātad tomēr nav kā pasakā, jo trešais palika nebaltām dienām neaizdegts. Ar salstošiem pirkstiem un nosalušu dvēseli devos mājup. Un jau atkal, tie paši nolādētie pļāguuri man piesējās ar vēlmi paņemt mani priekšā.
Visbeidzot iekļuvu mājās, ar mierīgu sirdi, kas tomēr salst, ja vien vēl nav nosalusi.