manas modrības hronikas

ar mitrām un aukstām rokām ir tik grūti notraukt skropstu no vaiga. reizēm jau ticu laimītēm, citreiz jau ceru tikai uz laimīti, bet nekad nedomāju ,ka nav laimīšu- vienkārši tās tobrīd (šobrīd) nenotiek ar mani.
ir tik jauki saņemt cigarešu paciņu pirms tu vēl esi atvēris acis, pamosties ar to, ka kāds tevi apskauj, zināt, ka rītdien nelīs un tev nebūs slapjas kājas.
man tomēr ir mazas laimītes.

man ir tikai viena diena ,lai pierakstītu.pat spiediens, ko izraisa mana griba , liek man atrauties, izšļukt kā zivij slapjās makšķernieka rokās. jūtos labāk, ja no manis neko daudz negaida. tad varu izaudzēt krizantēmas , kaktusus , sīpollokos un kāpostos , da jebko- tikai vajag mazliet neticības , vilšanās un pārsteigumu.