manas modrības hronikas

palasīju par Hitleru un Staļinu, tikai šo un to, viss it kā bija zinām tik un tāpat jau.
vai būtu gatavs atdot galus kopā ar cilvēku , kuru mīli? tā kā Adolfs ar Evu?

Mājās un būdiņās, ielās un veikalu skatlogos sāk rosīties Ziemassvētku noskaņas.
Mamma sāk domā par biskvītkūkām, pīrādziņiem un balti tamborētiem eņģelīšiem. Māsa veido rūķu apsveikumus, satraucas vai atzīmes tiešām būs ūber ideālas un aizķēpā istabu ar eļļas krītiņiem.
Jā, nenoliegšu, tas viss ir tik jauki un it kā pat piedienoši šai gaidīšanai. Un tomēr, ko tad mēs gaidām? Brīnumus? Leduslāčus, kas sūc cocacolu? vai kaut ko vairāk?
Es nezinu, ko gaidīt. Manī nav tās sirdi plosošās labestības noskaņas. Nu nav!
Un šoreiz pat nelīdz mandarīnu kalni, piparkūkuvīriņi, dziedoši salaveči un galvu kustinoši ziemeļbrieži.
Bet gribu doties uz mežu pēc eglītes, kaut vai tīri simboliski.