manas modrības hronikas

it kā mierīgs vakars- ar filmām un koncertiem.
eju mājās- nu tā laicīgi, pirms mammas atbraukšanas, hujakšs, skatos , virtuvē deg gaisma, mamma mājās. saprotu, ka man dos ļiku ļeku, ka tik ilgi valkājos apkārt. hmm.. un es vēl "smaržoju"pēc brīnumkociņiem un brīnumdziras.eh, ko lai dara?
nu okei, iešu vien, kas būs būs, nav jau ne živenes, ne končas, nekā.eju pa trepēm augšā, piesienais bijušais kaimiņš (mazu meiteņu pavedinātājs), protams, jau zem grādiem. es jau eju ātrāk, tas seko līdzi, nu bļā, prātā uzreiz tas fakts, Castrovas dēls- pavedinātājs. cenšos ātrāk atslēgt durvis, nesanāk, jo atslēga durvīs. dauzos pie sava sērkociņkastītes durvīm, mamma dīvainā balsī prasa, kas tur ir.es saku , ka es(protams, nosaucu vārdu), viņa pārprasa vēlreiz.man tā dīvaini paliek. atver durvis, skatos un brīnos, nekad viņu tādu nebiju redzējusi, pirmo reiz redzu savu mammu zem grādiem, man nāk smiekli, es klusi ķiķinu par viņas gaitu augstpapēžu zābakos.
beidzot tieku savā gultiņā, beidzot. bet nesanāk aizmigt, dzirdu policijas sirēnas, man logā mirgo arī gaismiņas. es tā- wtf? kāpēc man neviens neļauj civilizēti aizmigt?
kādas minūtes trīs mirgo, neizturu, paskatos pa logu- redzu kādus 5 čaļus, kuri noķerti kruķiem, cik noprotams, gurķī braukuši ar savu necilo autiņu, domājams, arī bēguši no tiem. noskatos tajā visā- pūšanā trubiņā, lamās un sapakošanā.
viss, eju gulēt.
nē, tas nebija viss, visu nakti man rādījās dīvaini sapņi. sajūta, ka vispār neesmu gulējusi...