manas modrības hronikas

viegla gaisma krīt man uz lapas. ir bez astoņām desmit. četrdesmit grādos medus zaudē savas veselīgās īpašības, tādēļ dzerts ir veltīgi , jo jau atkal tev aizraujas elpa. tikai viegls karsonītis dodas kara gājienā un maršē vienā ritmā ar ripzāģi. tās ripas tu dzen sev iekšās, bet vai mainās laikapstākļi?gadalaiki? un vai zemeslode beidz griesties ap savu asi?
..un tu atkal iedzer, jo uz mirkli tu zaidē līdzsvaru, un kkrītot tu ielidos viņam plaukstās. atslābums ļauj tev baudīt varonim cienīgu mirkli.