manas modrības hronikas

katram vajag savu suni!
kas tas par cilvēku bez suņa?
man arī būs reiz tāds ausainis, pavisam nopietni un pārliecinoši es to varu pateikt.
vai es smejos par daudz?
vai esmu nenopietna?
atbildes uz šiem jautājumiem pašas ir kā šļūdošas samazgas peles pulkstenī.

es raudāju,jo saņēmu atklātnīti ar atklātām jūtām.
man gribas lūgt piedošanu,mans draugs. bet tais lai paliek starp mani un mani.
varbūt kādreiz...
bet es to ļoti novērtēju/