manas modrības hronikas
sirdspuksti
Mūzika: Counting Crows- - Mr. Jones
tikko man nācās iet uz tuvējo veikalu pēc saldā krējuma, kurš ir 35 % salds, un pēc šokolādes, kura it kā esot ar riekstiem.
tādejādi esmu nokavējusi sākumu filamai par dinazauriem, kura nu man ir kaut kādā veidā iepatikusies, lai gan sākumā, kad māsa to skatījās,es teicu: "Kas tie par murgiem? "
bet runājot par iešanu uz veikalu tik saulainā laikā, tas ir tik pūkaini un maigi sajust aukstas un velnišķīgi asas sniegpārslas sev sejā. un labākais jau ir tas, ka tev nav jāatrodas reibonī , lai nenostāvētu uz kājām.
domādama gudri, bridu pāri pļaviņai, kur agrāk bija taciņa, lai galapunktā , kurš šoreiz bija Aibe nonāktu ātrāk.bet galu galā izrādījās, ka tas ir vēl sarežģītāk nekā spēlēt domino, jo kājas iegrimst tik dziļi, ka nākas kā dzērvei staipīt kājas, lai tik paspertu pāris soļus uz priekšu.
ienācu mīļajā Aibītē, skatos un brīnos kā pārdevējas izklaidējās šādos laikapstākļos, kad visi normālie sēž mājās un skatās filmu par dinazauriem, šī lustīgās kundzes piemēra princešu kronīšus un strīdās par to, kurai izskatās labāk. un vēl viņas teica, ka rozā gan nevajag jaunagādā kaut kur vilkt, jo neesam kaut kādi Playboy zaķi. bet tad viena no viņām apdomājās un teica, ka būs jāņem rozā, jo redz viņai ir rozā kleita un tas izskatīsies saskaņoti.
labi, nopirku es savu saldo krējumu un šokolādīti ar riekstiem, un ievilktdama elpu devos šavā ceļā atpakaļ uz mājām.
šoreiz domādama loģiski, negāju vairs pa pļaviņu, bet gan apkārt visai pļaviņai, kur esot ceļš, nu tur vismaz kaut kādas dzīvības pazīmes varēja saskatīt- uz ceļa stāvēja melna mašīna, kur iekšā sēdēja kaut kādi krievu pacani, kuri vilka pāris dūmus savās plaušās iekšā.
gāju šiem apkārt, bet atklāju to ,ka sliedes ir vēl slidenas, jo gandrīz novēlos garšļaukus tieši "krievu autiņam " priekšā. bet šis ir tas gadījums, kad gandrīz neskaitās.
šis laikam bija visu laiku garākais ceļš uz un no Aibītes, un tad ,kad jau biju pie mājas, tā pati "krievu mašīna", kā izrādījās, bija man jau tik tuvu, ka kāds krievu pacans atvēris logu man teica :"Dzevuška, ņinada pa takuju vreme hodzitc! "
es jau neteikšu to, ka es galīgi sabijos, jo nemaz nejutu, ka tas autiņš man jau ir tik tuvu, jā.
un labu apetīti visiem, garšīgus plāceņus!
tādejādi esmu nokavējusi sākumu filamai par dinazauriem, kura nu man ir kaut kādā veidā iepatikusies, lai gan sākumā, kad māsa to skatījās,es teicu: "Kas tie par murgiem? "
bet runājot par iešanu uz veikalu tik saulainā laikā, tas ir tik pūkaini un maigi sajust aukstas un velnišķīgi asas sniegpārslas sev sejā. un labākais jau ir tas, ka tev nav jāatrodas reibonī , lai nenostāvētu uz kājām.
domādama gudri, bridu pāri pļaviņai, kur agrāk bija taciņa, lai galapunktā , kurš šoreiz bija Aibe nonāktu ātrāk.bet galu galā izrādījās, ka tas ir vēl sarežģītāk nekā spēlēt domino, jo kājas iegrimst tik dziļi, ka nākas kā dzērvei staipīt kājas, lai tik paspertu pāris soļus uz priekšu.
ienācu mīļajā Aibītē, skatos un brīnos kā pārdevējas izklaidējās šādos laikapstākļos, kad visi normālie sēž mājās un skatās filmu par dinazauriem, šī lustīgās kundzes piemēra princešu kronīšus un strīdās par to, kurai izskatās labāk. un vēl viņas teica, ka rozā gan nevajag jaunagādā kaut kur vilkt, jo neesam kaut kādi Playboy zaķi. bet tad viena no viņām apdomājās un teica, ka būs jāņem rozā, jo redz viņai ir rozā kleita un tas izskatīsies saskaņoti.
labi, nopirku es savu saldo krējumu un šokolādīti ar riekstiem, un ievilktdama elpu devos šavā ceļā atpakaļ uz mājām.
šoreiz domādama loģiski, negāju vairs pa pļaviņu, bet gan apkārt visai pļaviņai, kur esot ceļš, nu tur vismaz kaut kādas dzīvības pazīmes varēja saskatīt- uz ceļa stāvēja melna mašīna, kur iekšā sēdēja kaut kādi krievu pacani, kuri vilka pāris dūmus savās plaušās iekšā.
gāju šiem apkārt, bet atklāju to ,ka sliedes ir vēl slidenas, jo gandrīz novēlos garšļaukus tieši "krievu autiņam " priekšā. bet šis ir tas gadījums, kad gandrīz neskaitās.
šis laikam bija visu laiku garākais ceļš uz un no Aibītes, un tad ,kad jau biju pie mājas, tā pati "krievu mašīna", kā izrādījās, bija man jau tik tuvu, ka kāds krievu pacans atvēris logu man teica :"Dzevuška, ņinada pa takuju vreme hodzitc! "
es jau neteikšu to, ka es galīgi sabijos, jo nemaz nejutu, ka tas autiņš man jau ir tik tuvu, jā.
un labu apetīti visiem, garšīgus plāceņus!