manas modrības hronikas

šī drošvien ir diena, kad vismazāk savā mūžā esmu kaut ko runājusi, kaut ko teikusi.
un man tagad šausmīgi smeldz kaklā, manī sakrājas tas nolādētais asaru maisiņš, bet nē, man nav spēka raudāt. un mani tas smacē, bāž celofāna maisā iekšā, un man vairs nav gaisa.
es nezinu, ko viņa ar to gribēja panākt? domāja ,ka esmu tik zemu kritusi, ka skriešu pakaļ kaut kādai cigaretei,un tas "aplauzies", no viņas skanēja ar tādu sarkasmu, mans mērķis pat nebija iegūt cigareti, es gribēju zināt, ko viņa man teiks, kā visu to pasniegs. bet nē, viņa klusēja, lai gan iekšās drošvien vārījās. es arī vārījos, bet nespēju, kad viss sāka iet pāri malām, es izvēlējos vieglāko , nē es pat neteiktu vieglāko ceļu, jo man tas bija grūti, es nesapratu, kā draugs var tā čakarēt iekšēji, es izvairījos, es bēgu. un laikam lepnums, pēdējā cigarete- es negribēju būt lūdzēja lomā.
es negribu šodien teātri, negribu, man skrien trīsas pār muguru, un manas kājas ir slapjas un aukstas, kā vistu ciskas saldētavā.

es piezvanīju
uzsmaidīju
pastāstīju
sailgojos
apskāvos
man palika tik labi, vismaz uz mirkli
ir labi apzināties, ka ir kāds, kurš tevi mīl