manas modrības hronikas

es zinu kā tas ir ,kad ar asarām acīs atvadies no kāda , kuru satiec tikai retu reizi, un tev tas cilvēks nozīmē tik daudz, ka būtu gatavs ar viņu pat doties uz dullo da jebkur, kaut vai uz Kasablanku un copēt, šoreiz es domāju zivis.
man šobrīd ir iestājusies zemā pašcieņas dklerācija, un es sev nepatīku. un man sāp celis, jo nokļuvu kritienā, kad bēgu no begimotmātītes.
un vēl, laikam ir jāiet gulēt, visā višumā, tas laikam būs pareizi, jo man ir auksti, vajag segu, nu vismaz kāds pildīs sildīšanas funkciju.
un ziniet, man garšo krabju salāti.
(tas tāpēc, lai nebūtu gari jāmuld par to funkciju, tādās reizēs ir jāizmanto aizsargreaktori)

man pārgriezīs rīkli šonakt, māsa ar kuru es guļu vienā istabā, juhuuu.hāhā.
un vēl ,kad satikšu Zani, mēs dzersim par brīvību, jo esam brīvas, un varam flirtēt ar visiem čaļiem, kur vien gribam.
būs jātīra zobi.
un mana elpa ož pēc semučkām.
un man negribas rītdien celties, negribas.
gribu gulšņāt, un baudīt rītu, dzert tēju un to izgaršot, nevis strebt to, kamēr karsta. es gribu minūti , katru sekundi izbaudīt, āuties slinkumam, un gurdumam, ļaut notecēt rīta asarai, aiz laimes, ka sagaidīju rītdienu. aiz laimes.