manas modrības hronikas

kāpsti un rāceņi man manā tukšpaurī valda.
kāpēc tad, kad jau vismazāk gaidi(nu labi, varbūt daļa tevis jau arī gaidīja zināmā mērā ), notiek tas, ka neko vairs neapjēdz, tiek atkal uzsildīta vakardienas karbonāde, un tu atkal gremo, gremo līdz tam ,ka sajūti smaguma sajūtu kunģī , un ir jāiedzer mezim, lai vēders smaguma sajūtu nezin. bet ,kas tad būs manas sirds mezim? un mans smadzeņu mezim? tur valda galīgs īssavienojums. es pat nesaprotu, kas ko man tur saka. nespēju vairs ļauties ne jūtām, ne prātam, esmu kaut kur pa vidu.
es laikam šodien apčurājuhalocigēnās sēnes, sasodīts!

uz zoda ir samestas pumpas , un tas galīgi nokaitina. bet ,kas tad vispār nmēdz tik nokaitināt- trauku mazgāšana, auksta tēja, zemeņu trūkums rudenī, nesaprotamas lietas, nedzirdētas atbildes, juceklis tur iekšā- jau atkal savus četrdesmit centimetrus zemāk.
es šodien vismaz izbraucu ar savu veli, nedabūju savu pazaudēto auskaru, bet mazliet saliju, lai gan visā visumā bija sasodīti jauka tā visa padarīšana.
citreiz ir tā, ka tu nemaz kādu nepazīsti, bet liekas ,ka pazīsti,vai vēl arī ir tā, ka gribētu iepazīties, kaut vai pajautāt par laiku, par laiku- kā pulksteni, un tad jau tālāk, par laiku-kā laikapstākļiem. un man ir šī reize, kad gribētos, kaut vai iesākt sarunu par pulksteņlaiku, vismaz pamēģināt, tas nav tā, kā pretēju dzimumu pievilkšanās spēks, tas drīzāk ir cilvēcīgais tikšķis, kurš notiek, ja redzi kaut vai garāmejot kādu, un tev liekas, ka būtu jauki kādreiz pasēdēt kopā, parunāt par neko un varbūt par kaut ko, uzpīpēt, un pasmiet par muļķa cilvēkiem, kuri skrien, un bieži vien arī aizskrien nokavējuši.