manas modrības hronikas

cik godīgi ir klusēt un neteikt neko?
mocīties mokās, kad esi jau sagrauts kā lego kluču mājaās, par kurām būvējot strīdējāmies, kuram foršāka.
hā, šeit slēpjas cilvēciskums, paties.
es šoreiz eju ravēt dilles, bļeģ.
maitas-pat asaras nebirst, ir tikai tā jokainā sajūta, kaut kur dziļi iekšā, jo pirmoreiz tā.

es sāku ienīst vakarus. tie liek domāt par to, kas liek man iesāpēties tur dziļāk. es nes'pēju iemigt, un to pat nemaz nevēlos. es mokos šajā klusumā.
trūkst tikai vīna un cigarešu dūmu.
es neļaujos raudāt, lai gan garīgi tā aprite jau met nez kuro loku.
kāpēc nevar saplivināt spārnus, vai tā pamatīgi uz brīdi pievērt acis, vai ielīst dziļi alā un visu aizmirst. kāpēc?
un vēl, es šorīt no rīta redzēju Ojāru.