manas modrības hronikas

jau visu vakaru klausos saldu saldās dziesmiņas, no kurām pat gribas vemt. jo nu jūtos nokaitināta, piečakarēta it visās jomās. šī ir pēdējā laika tizlākā trešdiena, nu nopietni.
viss ir dēlī. gribas aiziet un virtuvē sapīpot, jo var teikt, ka esmu viena.tagad jau viena.
o, jā, un tagad man skan "starp divām saulēm ", laikam ,kad man būs sūdīgi , ikreiz dzirdot šo dziesmu man paliks vēl sūdīgāk. būs jāpārslēdz, es nevaru rakņāties pa saldu saldajām atmiņām, kad man gribas no tā visa šovakar vemt. nē, nu neiet jau tik slikti, varbūt arī iet. man tikai riebjas atrofācijas process garlaicībā un stulbāis gaidīšanas laiks, kurš beigu beigās izrādās veltīgi gaidīts, jo laukā līst. es sāku ienīst lietu, kurš agrāk bija tas ,kurš mani uzmundrināja, bet iespējams, es vnk iepriekš biju ļaunā, kas vēlējas ,lai kādam iet sliktāk nekā man, un tvīka laimē, kad redzēja cilvēku slapjās sejas, kuras gurdeni lūkojās lejup, varbūt..