manas modrības hronikas

šorīt, es sajutu prieku , prieku, kā citi ,kad saka "no sirds kā akmens novēlās ". tad šorīt man tas novēlās, un es guvu baudījumu, baudījumu tur dziļi iekšā. es uzdrošinājos sasveicināties ar kādu, kurš nav gluži tas jaukākais cilvēks, bet varnūt ne gluži ienaidnieks, tomēr kopā mūs saista nepatīkamas atmiņas un rīcība. saņēmos un novēlēju laburītu ar. un ziniet es to darīju ar prieku, jo nevēlējos, lai paeju tā vnk garām, un visu dienu klīstu nelaimīgu ģīmi, tikai tāpēc, ka rīts iesācies nepārāk patīkami un saulaini, lai gan sauļuks šorīt ar nemaz nespīdēja, bet es pati biju kā sauļuks ,kad saņēmu atpakaļ labrītu no kāda, kura nemaz nebūtu gaidījusi. un tas bija tik patiesi, tik vienkārši, dabiski. tas bija visjaukākais labrīt sasveiciens kāds man pēdējā laikā ir bijis. es jutos gandarīta, ka uzdrošinājos un smaidot uzsaucu "labrīt!"
tā nu es soļoju tālāk un smaidīju kā maija saulīte šajā oranžajā rudenī, un ļāvbu citām acīm noskatīties uz mani , lai gan patiesībā tie skatījās uz maniem zābakiem.
ai , nu tā jauki (: