manas modrības hronikas

no šodienas es sāku ienīst krievu valodu!
bet pie velna šuci!
sēdēt zem lietussarga parkā uz soliņa un klausīties vecos labākos gitārsolo hītus ir ekselenta glamūrība šobaltdien! tas izpaužas tā, ka pat lietus laikā, kad visas beibes ir sabozušās, un izplanējušas izplatījumā, pie tevis (nu pie manis ar lailu) var piepisties kāds lahudra , kurš piedāvā izklaides un meklē izklaides. es ar viņu nesarunājos, man nāca smiekli, kā jau parasti, kad ir jārunā nopietnas lietas, gaužām nopietnas lietas.
man patīk rudens, visādā ziņā patīk, bet kāpēc tagad līst? līst katru dienu. līst tieši tad ,kad man jāsatiek viņš. un pats dīvainākais , es ar viņu arī iepazinos , tad ,kad lija. un mēs vienmēr tiekamies tad, kad ir nolijis, vai gatavojas līt, vai arī līst. tā laikam ir nolemtība vai kā, es to nevaru izskaidrot.
man atkal nenāk miegs, lai gan drošvien tīšos gulēt drīz, tikai sgaidīšu labas nakts vēlējumus un virtuālo buču un lāčuka apskāvienus (nu tas smaidiņš skypā ), un tad gan jau aiztīšos. rīt, redz ir nultā- filazofija, skriešu un filozofēšu pusdeviņos no rīta.
ai, man riebjas skola un tās padarīšanas. tās mani nogurdina un smacē. tad jau labāk iedodiet plastmasas maisiņu un ko tur vēl, saelpošos un būšu kaifā!
ai, varbūt vajadzēja skriet pa visu lietu pie viņa? skriet , saķert vēl lielāku angīnu? būt slapjām kājām mājās un mammai gvelzt muļķības, kādēļ un kur biju?
esmu delfīns. delfīni ir visai bailīgi. ne jau no citiem. viņi baidas no sevis.