manas modrības hronikas

sacerēšanās!
zini, es vairs nesaceros.jā, varbūt esmu pesimists, bet cik muļķīgi ir sacerēties,un pēc tam nekā.nē, tomēr kaut kā, bet tā,ka sāp sirds. man negreibas vairs tos rūgtos sarkanos piparus, kas dedzina, negribas!
bet tad, jau sanāk, ka neprotu to noķert. noķert to mirkli,starp sacerēšanos un cerēšanu. to ,kas pa vidu.esmu slikts ķērājs jau no mazām dienām.jo redz, es pat tauriņu neesmu noķērusi , kur nu vēl kaut ko.
bet reiz , pat veseli divi, man uzlaidās uz plaukstas, tie raibie, viskrāsainākie....