manas modrības hronikas

nekad netaisiet jogurtus,tur ,kur tie ir jātver, tādejādi pastāv zināms risks apšļakstīt sevi un blakus esošo kaķi.
muļķīgi. šodien ejot pa ietvi no šuces, man jautāja: " Klau,kāds ir tavs sapnis?", un es būdma dumja aita teicu: "Nezinu, neesmu nekad par to tā domājusi." kā neesi? jā, neesmu... bet tad tas viss aizgāja kā diskusijā..
kamōn,man tikai šodien nāca apskaidrība,ka no saviem sapņiem nav jābaidās, lai cik tie niecīgi vai neiespējami sev liktos. tikai šodien es sajutu to,ka es varu tos sasniegt, es varu. un man ir piekāst ,ka citiem tie var liktis muļķīgi vai neiespējami. tādēļ jau tie ir sapņi.un sapņi ir tikai mani, nevienam citam tie nepieder, tikai man!
vai atceries,kā smilšu kastē spēlējoties, runājām par to ,kas kādreiz būsim, par to,ka dinzauru fosīlijas atraksim, ceļosim pa Ēģipti un būsim arheologi,kuri atklās to ko neviens savām acīm nav redzējis, to ,ko citi tikai pasakās ir dzirdējuši, to ,ko muļķi gudrajiem stāsta un to, nu to....
kur tagad tas sapņu piepildīšanās stimuls ir palicis? izplanējis? aizlidojis uz marsu? tā vienkārši pazudis?kā?
vai arī, es vairs nespēju atšķirt savas vēlmes no citu standart ieturētajiem noteikumiem?