manas modrības hronikas

manī ir tik daudz mīlestības, ka pat nezinu, kur , lai to lieku.
ik pa laikam mēdzu iedomāties- "ja nu viņš ir tas īstais, ja nu es viņu iemīlu. es taču to varētu?!". nākamajā dienā tomēr atjēdzos un saprotu, ka tā nedrīkst. tā tomēr ir ņirgāšanās. lai nu kā, man patīk joki par nāvi un mīlestību- iespējams tāpēc, ka ir tik grūti tam noticēt, ka visiesam mirstīgie un , ka patiesa, tīra mīlestība tomēr eksistē. es nezinu, es pat nezinu vai citi apzinās mūžības esību.