manas modrības hronikas

ilgi domāju, un izdomāju, ka patiesībā viss ir baigajā sviestā, varbūt pat margarīnā.
bet šoreiz man pat nav gribas iedziļināties, jo tas tikai nomocīs tur iekšā un padarīs visu vēl ļaunāk. jā, es bēgu, bēgu kā kabatzaglis tikko nozadzis Rolex pulksteni, un domā, ka šamējam ir nereāli paveicies, par ko nopirkt devu. dažreiz tā ir apreibināšanās vērta deva, dažreiz aizmiršanās liekoša deva, citreiz - deva , kurai nav izskaidrojuma, tai vnk ir jābūt. un reizēm, tā mēdz vēl būt smieklu deva, ka šim lielajam muļķis tas ir izdevies , un tā liek lēkāt no laimes ,ka jāielec trīsdesmit centimetru dziļā peļķē.šī bēgšana pat ir tā vērta. visam un vienmēr ir kaut kāda vērtība, atliek tikai saskatīt.