manas modrības hronikas

brīžos , kad būtu jādara vai jāsaka kaut kas otram cilvēkam saistošs vai nozīmīgs, es runāju par un ap Māti dabu-"pļava nudien ir krupīšu pilna", "aiz loga līst sīks lietutiņš ", "skat, kur Mazie greizie rati" un tādā garā.
ja, es uztraucos, bet uztraukumu nemazina neieklausīšanās "manos dabas stāstiņos".man vajag kādu, kurš klausās un saprot, rada brīvo domu lidojuma sajūtu.