ljipa:

Novīst puķes un līdz ar tām arī svētku sajūta. Tu skaties un domā, vai tas gads klāt ko nozīmē vai nē...

Un tad Tu paskaties man acīs: "Vai Tu gribētu bēgt? Es nedomāju par laupīšanu un Tevis vešanu pār treideviņiem kalniem. Es piedāvjāju bēgt no mums pašiem. Es Tevi vēlos mīlēt vairāk."
"Un Tu domā, ka tas līdzētu? Mums taču ir pienākumi pret citiem, vienam pret otru, pašiem pret sevi."
"Ak, vai Tu kaut vai uz 10 minūtēm varētu no tā visa atslēgties?!"
"Nē. Tas būtu tāpat kā birojā darba dienas vidū kad elektrība pazūd. Visi klīst, nezina ko darīt un fonā skan visiem uz nerviem krītoša pīkstoņa, kas brīdina, ka galvenās sistēmas arī ilgi uz akumulatoriņiem neizvilks..."
"Es Tev prasu tik daudz?"
"Jā! Ja es bēgšu no sevis pašas, tad es vairs nebūšu es!"
Viņš sarauc uzacis: "Tev tik ļoti bail nebūt sev pašai?"
Es ilgi nevaru izdomāt kā pateikt: "Ne gluži. Es gan ļoti esmu cīnījusies ar visādām lietām dzīvē, lai būtu tas, kas es esmu, cietusi un priecājusies, lai dzīve mani padarītu par to, kas es esmu. Man drīzāk bail, ka, ja es pazaudētu sevi uz tām 10 minūtēm, es vairs nespētu just to, ko jūtu pret Tevi."
"Tu vēlies teikt, ka visa aizmiršana tomēr nepalīdzēs mīlēt kā 14 gados, kā Tu vakar minēji, ka vēlies?"
"Nē, jo arī tad man bija jūtu, sajūtu un izjūtu pieredze. Tiesa savādāka, nē, ne savādāka - nabagāka."

(c) Helēna